Oglekļa neitrālas pārejas kontekstā visas valstis saista lielas cerības uz ūdeņraža enerģiju, jo uzskata, ka ūdeņraža enerģija nesīs lielas pārmaiņas rūpniecībā, transportā, būvniecībā un citās jomās, palīdzēs sakārtot enerģētikas struktūru, veicinās investīcijas un nodarbinātību.
Jo īpaši Eiropas Savienība liek lielas likmes uz ūdeņraža enerģijas attīstību, lai atbrīvotos no Krievijas enerģētiskās atkarības un dekarbonizētu smago rūpniecību.
2020. gada jūlijā ES izvirzīja ūdeņraža stratēģiju un paziņoja par tīras ūdeņraža enerģijas koalīcijas izveidi. Līdz šim savos ekonomikas atveseļošanas plānos ūdeņradi ir iekļāvušas 15 Eiropas Savienības valstis.
Pēc Krievijas un Ukrainas konflikta ūdeņraža enerģija ir kļuvusi par svarīgu ES enerģētikas struktūras pārveidošanas stratēģijas sastāvdaļu.
2022. gada maijā Eiropas Savienība paziņoja par REPowerEU plānu, lai mēģinātu atbrīvoties no Krievijas enerģijas importa, un ūdeņraža enerģijai ir piešķirta lielāka nozīme. Plāna mērķis ir līdz 2030. gadam saražot ES 10 miljonus tonnu atjaunojamā ūdeņraža un importēt 10 miljonus tonnu atjaunojamā ūdeņraža. ES ir arī izveidojusi “Eiropas Ūdeņraža banku”, lai palielinātu ieguldījumus ūdeņraža enerģijas tirgū.
Tomēr dažādi ūdeņraža enerģijas avoti nosaka ūdeņraža enerģijas lomu dekarbonizācijā. Ja ūdeņraža enerģiju joprojām iegūst no fosilā kurināmā (piemēram, oglēm, dabasgāzes utt.), to sauc par "pelēko ūdeņradi", joprojām pastāv liela oglekļa emisija.
Tāpēc ir daudz cerību iegūt ūdeņradi, kas pazīstams arī kā zaļais ūdeņradis, no atjaunojamiem avotiem.
Lai veicinātu uzņēmumu ieguldījumus zaļajā ūdeņražā, Eiropas Savienība ir centusies uzlabot tiesisko regulējumu un noteikt tehniskos standartus atjaunojamam ūdeņradim.
2022. gada 20. maijā Eiropas Komisija publicēja mandāta projektu par atjaunojamo ūdeņradi, kas izraisīja plašu diskusiju saistībā ar tajā izteikto ekstralitātes, laika un ģeogrāfiskās nozīmes principiem zaļā ūdeņraža ražošanā.
Pilnvarojuma rēķinā ir veikti atjauninājumi. 13. februārī Eiropas Savienība (ES) pieņēma divus pilnvarojošus aktus, kas paredzēti Atjaunojamās enerģijas direktīvā (RED II), un ierosināja detalizētus noteikumus, lai definētu, kas ir atjaunojamais ūdeņradis ES. Atļaujas likumprojektā ir norādīti trīs ūdeņraža veidi, ko var uzskatīt par atjaunojamo enerģiju, tostarp ūdeņradis, kas iegūts, tieši pieslēdzoties jauniem atjaunojamās enerģijas ģeneratoriem, ūdeņradis, kas ražots no elektrotīkla enerģijas apgabalos ar vairāk nekā 90 procentiem atjaunojamās enerģijas, un ūdeņradis, kas ražots no tīkla enerģijas teritorijās ar zemiem oglekļa dioksīda emisiju ierobežojumiem pēc atjaunojamās enerģijas elektroenerģijas pirkšanas līgumu parakstīšanas.
Tas nozīmē, ka ES atļauj daļu no kodolenerģijas sistēmās saražotā ūdeņraža ieskaitīt tās atjaunojamās enerģijas mērķa sasniegšanā.
Abi likumprojekti, kas ir daļa no ES plašā ūdeņraža regulējuma, nodrošinās, ka visas “abiotiskas izcelsmes atjaunojamās šķidrās un gāzveida transporta degvielas” jeb RFNBO tiek ražotas no atjaunojamās elektroenerģijas.
Tajā pašā laikā tie nodrošinās normatīvo noteiktību ūdeņraža ražotājiem un investoriem, ka viņu ūdeņradi var pārdot un tirgot kā “atjaunojamo ūdeņradi” ES.
Izlikšanas laiks: 21. februāris 2023