Saskaņā ar Eiropas Komisijas paziņojumu, pirmais pilnvarojuma akts definē nepieciešamos nosacījumus, lai ūdeņradi, ūdeņraža degvielu vai citus enerģijas nesējus klasificētu kā nebioloģiskas izcelsmes atjaunojamo degvielu (RFNBO). Likumprojekts precizē ES Atjaunojamās enerģijas direktīvā noteikto ūdeņraža “papildināmības” principu, kas nozīmē, ka elektrolītiskajiem elementiem, kas ražo ūdeņradi, ir jābūt pieslēgtiem jaunai atjaunojamās elektroenerģijas ražošanai. Šis papildināmības princips tagad ir definēts kā "atjaunojamās enerģijas projekti, kas tiek uzsākti ne agrāk kā 36 mēnešus pirms iekārtām, kas ražo ūdeņradi un tā atvasinājumus". Principa mērķis ir nodrošināt, ka atjaunojamā ūdeņraža ražošana stimulē tīklam pieejamās atjaunojamās enerģijas apjoma pieaugumu salīdzinājumā ar jau pieejamo. Tādā veidā ūdeņraža ražošana atbalstīs dekarbonizāciju un papildinās elektrifikācijas centienus, vienlaikus izvairoties no spiediena izdarīšanas uz elektroenerģijas ražošanu.
Eiropas Komisija sagaida, ka elektroenerģijas pieprasījums ūdeņraža ražošanai palielināsies līdz 2030. gadam, plašā mērogā izvietojot lielas elektrolītiskās šūnas. Lai sasniegtu REPowerEU mērķi līdz 2030. gadam saražot 10 miljonus tonnu atjaunojamās degvielas no nebioloģiskiem avotiem, ES būs vajadzīgas aptuveni 500 TWh atjaunojamās elektroenerģijas, kas līdz tam laikam atbilst 14 % no ES kopējā enerģijas patēriņa. Šis mērķis ir atspoguļots komisijas priekšlikumā līdz 2030. gadam palielināt atjaunojamās enerģijas mērķi līdz 45%.
Pirmais pilnvarojuma akts arī nosaka dažādus veidus, kā ražotāji var pierādīt, ka ūdeņraža ražošanai izmantotā atjaunojamā elektroenerģija atbilst papildināmības noteikumam. Ar to arī ievieš standartus, kas izstrādāti, lai nodrošinātu, ka atjaunojamo ūdeņradi ražo tikai tad, kad un kur ir pietiekami daudz atjaunojamās enerģijas (to sauc par laika un ģeogrāfisko nozīmi). Lai ņemtu vērā esošās ieguldījumu saistības un ļautu nozarei pielāgoties jaunajam regulējumam, noteikumi tiks pakāpeniski ieviesti un izstrādāti tā, lai laika gaitā tie kļūtu stingrāki.
Eiropas Savienības autorizācijas likumprojekts pērn paredzēja stundu korelāciju starp atjaunojamās elektroenerģijas piegādi un izmantošanu, kas nozīmē, ka ražotājiem katru stundu būtu jāpierāda, ka viņu šūnās izmantotā elektroenerģija nāk no jauniem atjaunojamiem avotiem.
Eiropas Parlaments 2022. gada septembrī noraidīja strīdīgo stundu saikni pēc tam, kad ES Ūdeņraža tirdzniecības organizācija un ūdeņraža nozare, ko vada Atjaunojamo ūdeņraža enerģijas padome, paziņoja, ka tā ir nerealizējama un palielinās ES zaļā ūdeņraža izmaksas.
Šoreiz komisijas pilnvarojuma likumprojekts kompromitē šīs divas pozīcijas: ūdeņraža ražotāji varēs saskaņot savu ūdeņraža ražošanu ar atjaunojamo enerģiju, par kuru viņi ir pierakstījušies katru mēnesi līdz 2030. gada 1. janvārim, un pēc tam pieņemt tikai stundas saites. Turklāt noteikums nosaka pārejas posmu, ļaujot zaļo ūdeņraža projektus, kas darbojas līdz 2027. gada beigām, atbrīvot no papildināmības noteikuma līdz 2038. gadam. Šis pārejas periods atbilst periodam, kad šūna paplašinās un nonāk tirgū. Tomēr no 2027. gada 1. jūlija dalībvalstīm ir iespēja ieviest stingrākus laika atkarības noteikumus.
Attiecībā uz ģeogrāfisko nozīmi likumā teikts, ka atjaunojamo energoresursu ražotnes un elektrolītiskos elementus, kas ražo ūdeņradi, izvieto vienā konkursa zonā, kas ir definēta kā lielākā ģeogrāfiskā teritorija (parasti valsts robeža), kurā tirgus dalībnieki var apmainīties ar enerģiju bez jaudas piešķiršanas. . Komisija norādīja, ka tas ir paredzēts, lai nodrošinātu, ka starp elementiem, kas ražo atjaunojamo ūdeņradi un atjaunojamo energoresursu blokus, nav tīkla pārslodzes, un ka ir lietderīgi prasīt, lai abas vienības atrastos vienā konkursa zonā. Tie paši noteikumi attiecas uz zaļo ūdeņradi, ko importē ES un īsteno, izmantojot sertifikācijas shēmu.
Izlikšanas laiks: 21. februāris 2023